Вы имеете полное право не верить мне, и даже мне совершенно всё равно, верите ли вы мне или нет, но вы не имеете повода сказать мне это.
Šis stāsts sākās pirms dažiem gadiem. Kad saule spīdēja spožāk, bet mēness apvienoja viņu sapņus; debess likās zila, un dzīve bija ka spēle – noteikumus kurai, viņi izgudroja paši. Spēles sākums nebija dzimšana; dzīves sākums viniem bija iepazīšanās, kura ietekmēja viņu un citu cilvēku dzīvi.
Sākumā spēles noteikumi bija vienkārši: spēlē un gūsti prieku, iepazīsti pasauli, neraizējies ne par ko! Viņi abi centās kļūt vecāki; viņi centās apgūt visu jauno šajā pasaulē; viņi bieži riskēja, jo zināja, ka atradīs atbalstu drauga sarūnā. Nešaubīties – tā bija viņu devīze, kura ļāva viņiem neparkāpt savus likumus. Šaubas bija vienlidzīgas zaudējumam, bet zaudējums bija tuvāk nekā tas likās uz pirmajā acumirklī.
Kāds sacīja, ka draudzība starp pusi un meiteni nevar būt, bet viņi bija izņēmums. Viņi nevarēja iedomāties nodevību no drauga puses. Viņi varēja iemīlēties citos cilvēkos, bet dvēseles dziļumā juta, ka viņi būtu ideāls pāris, bet diemžēl viņu tikšanās bija nereāla, jo brīžiem attālums ir ļoti liels šķērslis lai būtu kopā.
Viņi nebija kā citi cilvēki, vismaz viņiem tā likās! Viņa labākais draugs un vīrieša sapnis, dzīvoja ļoti tāli no viņas, bet viņš savukārt patiešam ticēja ideālas mīlestības eksistencei, bet šī ticība pakāpeniski pameta viņu.
Bija pagājis laiks, un spēle mainījās, kā arī mainījās spēles noteikumi un devīze, bet nemainīgs palika viens:
- Ar labu nakti, Sāra!
- Lai tev šodien veicas, Tomas!